10/12/2008 - AFS dalībnieku sasniegumi turpinās!
AFS bijusī dalībniece Edīte Millere atgriežas Latvijā, lai turpinātu misiju!
Dzīves skola Ozolniekos
Viestarts Gailītis
Sestdiena, 29. novembris
Nezinātājam nav viegli atrast nomaļo Ozolnieku vidusskolu. Attiecīgi rodas jautājums, kā tur nokļuvusi Iespējamās misijas stipendiāte Edīte Millere (22), kas pēdējos septiņus gadus pavadījusi gan Latvijā, gan ASV, Lielbritānijā un Spānijā un tagad Ozolniekos strādā par angļu valodas skolotāju.
Atpakaļ Latvijā
Iespējamā misija ir līderības attīstības programma jauniem augstskolu beidzējiem, kas paredz divu gadu darbu skolā. “Doma tāda — ja varam vadīt 30 skolēnu, varam vadīt arī uzņēmumu,” paskaidro Edīte. Programma veidota, balstoties uz līdzīgu programmu pieredzi pasaulē, un Latvijā tā ir pirmo gadu. “Tā ir kā paātrinājums karjerai, kur tu gūsti reālu pieredzi,” Edīte saka. Atlases kritēriji programmā ir stingri, un līdz 1.decembrim mājaslapā IespejamaMisija.lv notiek kārtējais aktīvu jauniešu iesaukums.
Latvijā patlaban ir 12 šīs programmas stipendiātu, kas strādā Latvijas skolās. Tā kā Edīte dzīvo Jelgavā, viņa izvēlējās Ozolniekus. Ceļš uz Iespējamo misiju meitenei bija arī ceļš atpakaļ uz Latviju pēc septiņu gadu prombūtnes. 15 gadu vecumā viņa bija nolēmusi doties apmaiņas programmā uz Venecuēlu. Taču tur sākās sociālie nemieri, un programmu slēdza. “Teicu — vienalga, kur, tikai sūtiet mani prom. Tā biju sacerējusies.” Vienīgais variants bija ASV, un Edīte piekrita doties uz vidusskolu tur. Sekoja mācības Halas universitātē Lielbritānijā, kur viņa ieguva bakalaura grādu socioloģijā un antropoloģijā ar spāņu valodu.
Joprojām smaida
Vai Edīte paliks skolā pēc programmā obligātajiem diviem gadiem? “Redzēs, man audzināšanā ir 10.klase, un tas uzliek zināmus pienākumus, viņiem tomēr trīs gadus vidusskola,” viņa atbild. Vai var izturēt stresu, kas valda skolā? “Pa lielam varu. Trešais mēnesis, un joprojām smaidu.” Edīte iesmejas: “Ar žurnālu pa galdu nedauzu. Kad saproti, ka esi novests, tad ātri, ātri jāņem atvaļinājums vai zilā lapa, mazliet jāatslābst, un tad var nākt atkal ar jaunu enerģiju.” Privātās dzīves gan šobrīd neesot. Edīte strādā līdz pusnaktij, reizēm ceļas sešos.
Dalība Iespējamajā misijā dod arī vairāk nekā pusi kredītpunktu maģistra grādam. “Programmas kursa darbi, ko rakstām, ir skolas kontekstā. Neviens cits darbs nepiedāvās to, ko šī absolventu programma, — tādu dažādību, tādas izaugsmes iespējas. Mums te katru dienu kaut kas mainās.” Audzēkņi Edītei reiz jautājuši, kāds viņai atalgojums, uz ko viņa atbildējusi — nu, kā, par cilvēkiem jūs uztaisīt! “Viņi tā nosmējās par to,” meitene stāsta. “Bet es arī neuzskatu, ka atalgojums Latvijas skolotājiem ir tik slikts. Turklāt kopā ar programmas stipendiju un to pieredzi, ko iegūstam, ir ļoti labi.”
Mēģina runāt vienu valodu
Ļoti spilgti Edīte atceras atgriešanos no Amerikas pēc apmaiņas programmas. Fizikas stundā skolotāja sākusi bļaut uz klasi. Edīte pacēlusi roku. ””Nu, kas ir?!” skolotāja iesaucās. “Sakiet, vai jūs drīkstat uz mums tā bļaut?” es pajautāju. Uz to viņa man: “Pie direktores!!”” smejoties atceras Edīte. “Latvijā reizēm ir tā attieksme, ka skolotājs ir karalis. Man grūti teikt, kā, piemēram, ir Ozolniekos. Es jau neeju citās klasēs, neredzu, kā kolēģi strādā.” Edīte pati ar audzēkņiem mēģina runāt kā ar vienlīdzīgiem, par viņu tēmām, viņu valodā. “Mums, piemēram, visas mammas sūdzas, ka bērni pārāk daudz laika pavada internetā,” Edīte stāsta. “Tad varbūt vērsīsim to par labu?” Tā dēļ viņa angļu valodā skolēniem uzdod interaktīvus uzdevumus internetā. “Lai viņi izmanto tos resursus produktīvi, lai nav tikai spēles un draugi.” Kopumā Edītei šķiet, ka pedagoģiskās metodes Latvijā pamazām mainās uz labo pusi, ko nevar teikt par skolas birokrātiju. “Klases audzinātājam ir trīs žurnāli — kārtības, klases un lielais. Spēj tik drukāt. Tās pašas sekmju lapas — šonakt arī droši vien līdz trijiem naktī tās rakstīšu.”
Edīte arī atduras pret Latvijas skolēnu nemācēšanu sadarboties. “Grupu darbs, pāru darbs, patstāvīgi strādāt. Viņi līdz šim to nav praktizējuši, un strādāt patstāvīgi ir apmēram — nestrādāt. Tā pati runāšana angļu valodā. Mēģinu viņus piedabūt kaut ko dabūt ārā — pareizi, nepareizi, bet runājiet, runājiet. Bet viņi baidās,” Edīte stāsta.
Edīte arī turpmāk gribētu turpināt strādāt bērnu labā — taču ne tieši ar bērniem, bet ar bērnu tiesībām. “Ne vienmēr bērni tiek saklausīti. Bieži viņi saka — mūs tāpat neviens vērā neņems. Es atbildu — aizejiet pie skolotājiem, jūsu ir daudz! Pasakiet, kas uz sirds. Viņiem nav ticības sev.” Nākotnē Edīte vēlētos strādāt ar mazattīstītajām valstīm, bāreņiem. “Aizbraukt uz Sibīriju klosterī vai bērnu namā pastrādāt. Anglija tomēr mani izlutinājusi. Kad dzīvoju tur, bija normāli, ka mājās bija 15 dažādu virtuves nažu. Man mammai mājās tikai divi. Gribas atgriezties atpakaļ pie saknēm un atkal pārliecināties, ka var iztikt ar mazumiņu.”
CV
Vārds, uzvārds: Edīte Millere
Vecums: 22
Izglītība: bakalaura grāds socioloģijā un antropoloģijā ar spāņu valodu Halas universitātē Lielbritānijā, gadu ilgas spāņu un angļu filoloģijas studijas Oviedo universitātē Spānijā Erasmus programmas ietvaros
Pirmais darbs: banketu apkalpotāja Anglijā
Pašreizējais darbs: angļu valodas skolotāja Ozolnieku vidusskolā
Hobiji: ceļošana, valodas, kultūra, teātris, mūzika
Edīte Millere - foto
Autors: Aivars Liepiņš, Diena
Audzēkņi Edītei Millerei reiz jautājuši, kāds viņai atalgojums, uz ko viņa atbildējusi — nu, kā, par cilvēkiem jūs uztaisīt! «Viņi tā nosmējās par to,» smaidot stāsta Ozolnieku vidusskolas angļu valodas skolotāja.
 |
Formāts printēšanai |